Gatavojos intervijai, un tā, tīri netīšām whatsapp exportu atradu, uh. Ievilka uz stundu, tinu pa šī gada mēnešiem cauri, smaids pa visu seju. Dabūju emocijas, tā brīža sajūtas atkal atpakaļ, mums tad bija ļoti laba dinamika. Normāls nasty trash + pastingrs, lielais magnēts vienam uz otru. Bailīgi redzēt kādi mēs bijām, tad un kādi mēs esam tagad. No otras puses baigā dinamika tad un tagad, cik labi?! kad tā var dabūt gatavu, dabūt attiecībās abos tālākajos punktos, būt kā magnētiem diendienā un vienkārši nerunāt mēnesi, iekaifot no visa, izlaist caur sevi maksimālo. Es mierinu sevi. Es melotu, ja teiktu, ka neēsmu satraukts. Es esmu super ekstraverts cilvēks, klusums un tāds miers, kā ir tagad – mani tas biedē un uztrauc. Drošvien viss nevar būt vienmēr skaļš un traks, arī starp cilvēkiem, iespējams klusumam un mieram arī jādod iespēja, ko TIE atnesīs, iedos, parādīs, pastāstīs ?! Interesanta ir sajūta, kad ar Tevi otra klusums “runā”. Kad Tev jāatceras, kāds otrs bija sarunā, sajūtā, izskatā, un no šīm sajūtām jāuzbūvē VIŅAS prieks, stāsts, pieskāriens šinī brīdī, kāpēc jāuzbūvē, jo Tu joprojām gribi to sajust un dzirdēt. Tu gribi to tagad un uzreiz. Tu gribi to tagad tāpēc, ka lēnām piezogas tukšuma sajūta, tukšums sāk pārņemt otra vietu. Tur kur kādreiz biji Tu, manī, tagad parādās mazas neziniņas, mazas bailītes, mazi tukšumiņi. Nu tā, ja godīgi, f to sajūtu. Tas IR un bija pārāk spēcīgi, lai vnk tā – beigtos, lai es salūstu, lai es gribētu aizbēgt – nē, NĒ ! Es no paša sākuma biju tas kas skrien pa priekšu, un arī tagad es būšu tas kas nedos sajustajam, pateiktajam, piedzīvotajam, vienkārši aizplūst, kā nekas nebūtu bijis – NĒ. Tikai ja Tu palūgsi, paprasīsi likties mierā, tikai tad! Es Tevi neatlaidīšu un neatdošu, nē, ne situācijai, ne apstāķļiem, nekam. Lai kā mums iet tagad, lai ko mums teiktu citi, lai cik man vēl vajadzēs izdarīt pateikt, padomāt – man ar Tevi ir saslēdzies uz 10 no 10. Esot blakus man nav bijusi neviena reize, kad es sajustu diskonfortu, man būtu slikta sajūta, lai kas būtu teikts vai darīts, nekad. Tā sajūta kā reizi ir otrādāk – Tu gribi darīt visu to vēlreiz un vēl jaunu klāt, un katru reizi kad mēs darījām jaunu, iesitās sajūta, jā, fuck, jā, tur ir vairāk, tas ir patīkami un gribās vēl. Katrs sev uzdod jautājumu atkal un atkal – kad atkal būsim kopā un darīsim JEBKO? Arī tagad, šinī brīdī. Kad abiem patīk otra jebkas – tad Tu zini ! Tu vienkārši zini! KO?! Tu zini ko! Tur nav vārdi, bet sajūta – “jebkas”. Un no tās sajūtas atbrīvoties, man, ir vienkārši nereāli. Man liekas, ka tā būtu nodevība pašam pret sevi. Tas nav izmisums, kas tagad runā, tās nav arī bailes. Vairāk tāds jūtu satraukums, atgādinājums SEV. Atceries kā Tu jūties, nepazaudē sevi un otru šinī situācijā, nepazaudē sajūtas, pielāgojies, nepazaudē galvu, esi sev un otram, palīdzi sev un palīdzi otram.

Es nevienam cilvēkam uz planētas neēsmu atdevis sevi tik daudz kā Tev, nevienam, tā sajūta ir jocīga un arī patīkama. Es goda vārds nezinu kā tas mums notika un kapēc un kā un kad un kas. Bet, labākais emocionālais uztraukums manā mūžā. Tas nav svarīgi kāds bija/ir/būs rezultāts no šī, ir super interesanti, ka tas nav vienkārši, jā ir super forši, ka TAS NAV VIENKĀRŠI. Un es zinu, ka Tev arī nav viegli, nu nemaz nav viegli.

Es Tevi gaidīšu. Pasmaidi un ļaujies. Tu zināsi pati, kam ļauties un kad. Ieklausies sevī un nerunā SEV pretī.

Pietrūkst apskāviens un smarža, ļoti pietrūkst, smaids un dumīgās sejas. Pietrūksti blakus.