Ieejot telpā, pilnā ar cilvēkiem, man nav jāredz Tevi, es vienkārši zinātu, ka Tu esi turpat, blakus, es sajustu Tevi. Mēs abi dalam vienu pasauli, bet ikdienu dalam ar citu cilvēku. Ir reizes, kad ir ļoti vientuļi, kad apkārt var būt desmitiem cilvēku, bet Tu esi viens. Kad esiet kopā, ir reizes kad Tu apturi sevi, lai otrs nenobītos, ir reizes kad Tu sāpini otru, neapturot sevi. Tu gribi redzēt otru, tas mierina Tevi, Tu gribi dzirdēt otru, tas miera Tevi, Tu gribi otru sev blakus, Tas silda Tevi. Nav neviens cits kuru Tu gribētu, lai tas apskauj Tevi. Nav neviens cits kas atvērtu Tevi. Tu gaidi otru, Tev sāp, Tu nepretojies, Tu gaidi … Tev liekas, ka šoreiz viss būs savādāk. Un atkal Tu redzi otru nākam, un Tu kūsti, Tu neizrādi to, bet otrs to redz un Tu jūti. Skatiens, smarža, neredzamais vilnis, Tu notrīsies, Tu zini ! Jūs atkal esat kopā, Jūs atkal runājiet stundām, Jūs atkal esiet. Kad esiet blakus laiks iet citādi, tas lido, nevis iet. Citreiz sāp, citreiz ir labi, mēs atkal tiksmies, gribētos Tevi sev blakus, gribētos atkal apskauties, atkal gribās to vienu skatu, otra smaržu, otra seju. Vienkārši gribās otru, citu otru !