Tik daudz laika, tik maz uzrakstītā, bet pietiekami pateikta, viens otram acīs skatoties. Tikko pārlasīju visu iepriekš rakstīto, izdaru secinājumus. Viss pateiktais ir spēkā, bet ar mierīgāku galvu. Man patīk kāds es biju TAD, mazliet atpakaļ, mazliet atpakaļ, kad rakstīju to visu iepriekš, man tas džeks patīk. Jā, hiperaktīvs, traks, pat nenormāls, bet pilns emocijām, uz to brīdi vēl nesaprotoš kā sevi valdīt, nu patiesi, nesaprotoš, ko ar sevi un Tevi darīt. Jā, joprojām nezinu, ko ar Tevi darīt, bet vismaz sāku saprast sevi vairāk. Šodien no zila gaisa uzsita emociju, rītā un vakarā, nē, es neatgriežos vecajā, sevī, vecajā trakumā, mēs runājām, pārrunājam, sarunājām, sapratām … sasinhronizējāmies ?! Manī ir miers, pārlasot, pārdomājot tagad, vakarā, es tiešām esmu mierīgs, nu labi, nedaudz nemierīgs, nemelošu. Nemiers sākas kad prātā pats sev sāc uzdot jautājumus kuriem negribi zināt atbildes, un sāc trakot. Negulētās dienas, darbs, iespējams tas visu pastiprināja, dotajā brīdi tam vairāk nav nozīme, nomierinājos. Es zinu – mēs rīt viens otram uzsmaidīsim un pārējam nebūs nozīme, mēs ar skatienu piepildīsim viens otru, uz vienu dienu, uz vairākām dienām, uz ilgāku laiku. Nekādas psihas, nekādi trakumi. Miers, skatiens, saruna, piepildījums, turpinājums.

Man patīk, ka Tu dusmojies uz mani. Tas pēdējais strīds, tas bija spēcīgi, man patīk, ka Tu negribi sev mazāk, patīk, ka gribi sev vairāk, gribi sev daudz, Tu neprasi no manis neko neiedomājamu, Tu prasi man būt tādam kādu es Tev sevi pasniedzu, bet vārdos tikai, to vienu lietu – tikai vārdos, vārdiem vajag darbiņus, nekautrējies norādīt uz darbu izpalikšanu, nekautrējies man pateikt, pārmest, dusmojoties uz mani. Jā, tas skan jocīgi, bet prasīt no otra vairāk, hmm, sauksim to par kvalitātes kontroli. Ne visos kontekstos, bet konkrētajā, kurā bija strīds, noteikti pareizi izdarīji. Ja tā padomā, es Tev pārmetu par morālām lietam, par sajūtām, jā, zinu, arī nepateisi, Tu man pārmat par fiziskām izpausmēm, es mēģinu atcerēties par ko mēs vēl esam kasījušies, bet nenāk nekas liels atmiņā. Bet ir interesanti, ka principā, mēs viens otram pārmetam nedaudz par galīgi citām lietām un tajā pašā laikā ieklausāmies, ko otrs saka un mēģinām … laboties, piespēlēt, izpatikt otram ?! Šķiet, ka sanāk ?! Man būs mazliet grūtāks ceļš, bet nu dienas beigās, savācies mīļais, nebūs ar Viņu viegli, skaidri teica, ka ir sūdīgi, pats zini, ka bija sūdīgi, viss – labojies, saņemies, esi labāks. Tev nav jāpardzīvo kad citreiz pasaki skarbi un nepatīkami, es tieku ar to galā diezgan labi. Un tie nav tikai vārdi, man ar paškritiku ir diezgan labi, un Tu runā, ne tikai savas sajūtas. Diezgan labi un patiesi, pareizi, apraksti situāciju. Un pat tad, kad dod pa vīrieša vājuma punktiem, tās nav TIKAI emocijas, es nevienu reizi neēsmu neieklausījies Tevī, pat kad ļoti nepatīk. 101 reizi esmu teicis un drošvien vēl teikšu, dieva dēļ, nemainies. Tev viss strādā tāpat, man ar Tevi ir viegli, ne super viegli, bet viegli, un Tev noteikti nav cita dēļ, ne viena cita, jāmainās. Tu esi magnēts kuram grib pielīmēties daudzi, visi ?! Un Tu esi stingra, un nevis Tev jāpaliek vieglākai, lai Tev varētu tikt vieglāk klāt, bet otrādāk, ja kāds grib pielīmēties, esi stingra! Maza morāla spīdzināšana. Kamēr Tu man ļausi komentēt savas izvēles, savu dzīvi, sevi, es Tev neļaušu atslābināties, es Tev neļaušu prasīt no citiem mazāk, un neceri prasīt mazāk no sevis. Nenotiks.

3jūlijs bija vajadzīgs abiem, ABIEM. Man vairāk, bet abiem. Man patīk, kā mums tagad ir. Viss iepriekš manis teiktais paliek spēkā, mazliet mierīgāk, bet plānā, spēkā tāpat. Es tāpat Tev nelikšu mieru, mocīšu patīkami un gan jau, ka reizēm ne visai. Es esmu viltīgs, Tu netiksi no manis vaļā TIK VIEGLI. Es gribu domāt, ka šis ieraksts ir maksimāli pozitīvs un gaišākais, kas te ir bijis izlikts. Pacentīšos šo stilu ieturēt, ja pirmstam es teicu nekomentēt, tagad es Tev uz 110% ļauju to darīt – tikai, ja gribi. Ak, kamēr neaizmirsu, es gribu redzēt Tavu kladi … Es gribu to izlasīt un uzrakstīt par to. Tikai ja Tu gribi, un nevis mazliet gribi, bet patiesi gribi man iedot izlasīt, Tev nav jābaidas, lai kas Tur būtu, mani nav viegli sabiedēt ar jūtām. Es būšu super godīgs, es nenormāli gribu TO VISU izlasīt, un ne vienatnē, bet kad Tu esi blakus, kad var acīs Tev paskatīies, kad izlasi rindu, vienu no daudzām, un ieskaties acīs …

Es zinu, ka Tev spīd acis no smaida šo izlasot!

Forši, ka atbrauci!

Forši, ka esi!

Forši, ka zinu Tevi!

P.S. Tu neēsi ideāla. Nesadomājies.