Divas mazas, mini saulītes, pilnībā nezin viena par otras eksistenci. Abas dzīvo kopā pasaulē ar citiem objektiem, kubiem, kvadrātiem un trijstūriem. Neiznāmu, varbūt pilnībā izskaitļotu apstākļu sakritībā tās satiekas. Sākuma saprot, ka ir līdzīgas, bet nesaprot cik daudz un vai tiešām līdzīgas. Laikam ejot, tās iepazīst viens otru, tuvojas viena otrai, bet kopā neiet. Saulītes saprot, ka nav līdzīgas tikai ārpusē, bet arī iekšā. Siltums, emocijas, sajūtas, skati uz situācijām ir līdzīgi, pat vienādi. Iespējams pat neapzinoties, saulītes viena otrai atdod daļu no sevis, liekas, ši emocija būs tikai man, es esmu to radījis tikai sev, bet neapzinoties otrs to paņem arī sev, ar vienādām emocijām vienam pret otru, pret lietām, pret dzīvi, tās savijas, saāķējas kopā. Ir brīži kad tās ir kā viens, viņām liekas, ka ir katra par sevi, bet vairāk nejūt kad ir jau kopā. Kā viens. Tās ietekmējas viena no otras, tās izbauda to, tās vienkārši IR.

Nav nepārvaramo lietu dzīvē. Šis ieraksts noteikti ir bāzēts uz stiprām emocijām kas vārās manā ķermenī, bet neskatoties uz to, man pilnība veselais saprāts nav atslēdzies un es saprotu kāpēc mēs esam tur kur esam. Es negribu Tev teikt kā es jūtos, es negribu, lai Tu satraucies. Bet man te jāuzraksta, lai tas paliek arī man, lai kad es pēc laika to pārlasītu, to atcerētos. Es negribu arī pazaudēt šāda veida emocijas. Es galu galā tikšu ar tām galā, bet es negribu tās aizmirst.

Es itkā visu pilnībā saprotu, man smadzenes saka: “Mīļais Tu biji tam gatavs, Tu zināji, ka tā var notikt un principā arī zināji, ka tā būs. Netrako, savācies, nekas TĀDS nav noticis”. Bet iekšās sajūta ir vienkārši neaprakstāma. Tu dedzi, tā uguns nepaliek mazāka, Tu dedzi un nekas cits Tev galvā nav kā tikai viena domā: “Es negribu sadegt”. No emocijām fiziski sāp ķermenis, spiež elpu, nenormāls kumols kaklā. To nevar norīt, to nevar apturēt, viss deg. Tu gribi otram pateikt visu. Tu varēji to darīt un es to darīju, otrs varēja neatbildēt, bet svarīgi bija, ka Tu varēji to izdarīt, ja gribēji, un es to gribēju un darīju un otrs to uzklausīja un atbildēja. Tagad ir savādāk, bet sajūta, un vēlme to teikt vēl paliek. Un neizteiktās sajūtas kurina ķermeni, dedzina mani. Tu tepat vēl esi, tepat, redzkur, TE. Bet savādāk, citādāk. Tev ir visas tiesības tā justies. Tev ir tiesības gribēt savādāk. Gribēt un darīt kā Tu gribi. Tu esi godīga un atklāta. Es zinu, ka Tu jūties līdzīgi. Un cik labi mums ir priekos, tik daudz mums būs kopā arī sāpītēs, mūsu abu sāpītēs katram sevī un vienam pēc otra. Sāpes pēc otra nenormālākās emocijas kuras man ir bijušas jebkad. Tās ir sajūtas kad pilnā liesmā deg ķermenis, no iekšas, bet neviens to neredz un ja zin, nevar palīdzēt. Tā ir individuālā elle, ar kuru var tikt galā katrs pats. Es gribu domāt, ka mēs varam viens otram mazināt šo psihojošo sajūtu, būt otram par balstu. Man ir prieks kā tā esi Tu, ar kuru es varu dalīt prieku un sāpes. Mums abiem pietiek galva un saprāts, lai tiktu galā vienam ar otru un pašiem ar sevi. Es Tev esmu teicis 101 reizi, Tu man esi vienas ziņas attālumā. Ja Tev gribās un vajag, ja Tu…. jebko, uzraksti, parunā. Tu esi kā es. Tu esi pati. Mēs esam līdzīgi. Es nevaru un negribu aizmirst kā ir būt Tavā kompānijā, kā ir kad Tu esi blakus, kā ir kad es Tevi zinu. Es nekad neko no tā neaizmirsīšu, un es pārlasot saprotu, ka tas skan kā sūda atvadu pēdējā vēstule, BET TĀ NAV. Tā nav atvadu vēstule, tas ir mūsu cits paragrāfs. Atsauce no piedzīvotā paliek uz jauno paragrāfu, bet jaunais paragrāfs mums būs savādāks, ne sliktāks, savādāks. Labāks ?! Varbūt beigās arī labāks. Laiks to mums parādīs. Runā, ka no sāpēm cilvēkiem attiecības paliek vēl stiprākas, KO? Vēl stiprākas kā bija, damn it, lets-f-go. PIEDALOS.

Es Tevi mīlu. Tu man parādīji, iemācīji, ko patiesībā nozīmē mīlēt.

P.S. Pasmaidi, Tev riktīgi piestāv smaids.

P.S.S. Ja Tu pārdomā par vakardienas visu teikto, es Tevi atpakaļ neņemšu. Just sayin.