Kā zināt, kā saprast, cik otrs Tavā dzīvē ir svarīgs un kā būtu, ja Viņa nebūtu, nebūtu Tavā dzīve, Tu Viņu nepazītu? Cik otram ir liela nozīme Tevī? Kā saprast kurš ir īstais? Kas ir īstais?

Dzīves rutīna, skriešana cauri lietām, attiecībām. Citreiz mazliet uzsitu pa bremzēm, pasēžu un padomāju – varēji tak savādāk. Reti tā sanāk darīt, patiesi reti. Mēģinu sev iestāstīt, nākamreiz pie tādiem pašiem apstāķliem es noteikti darītu savādāk. Stabils kretīnisms kuru negribās atzīt. Gribās darīt savādāk, bet sanāk tāpat, atkal un atkal. Un tad mēs iepazināmies, Tu biji kā jebkurš cits cilvēks manā dzīvē. Viegla komunikācijā, patīkami smaidīga, pārliecināta par to ko Tu dari, kā dari. Draudzīga. Kautkas Tevī ir riktīgi pievelkoš, tas protams arī ir izskatas, bet tur ir vēl… Nezinu kas, bet mani pievelkošs, maģisks ?! Varbūt pat tā. Es nezinu kā, bet es nekad un nearvienu cilvēku uz pasaules neēsmu uzvedies kā ar Tevi. Maksimāli pārliecinoši un izaicinoši, izaicinoši pret Tevi ar savām emocijām, kā arī emocionāli plosijis sevi, ar to ko es jūtu pret Tevi, ar Tevi! Tā sajūta ir kā … kā VISS. Tā sajūta ir tā, kad Tu gribi, lai otrs ir daļa no Tevis, fiziska daļa no Tevis un ir visu laiku blakus, līdzās, tepat, uzreiz. Es fiziski un morāli gribu dabūt to sajūtu kas mums, sevī iekšā, nekad nepazaudēt un vienmēr no tās gūt labsajūtu, gūt fizisku un morālu prieku. Tas skan nenormāli, es zinu. Man ir bail, man ir nenormāli bail to sajūtu pazaudēt. Es Tevi mīlu un ienīstu. Mīlu par visu kāda Tu esi, ienīstu par to, ka Tu visu man vari atņemt. Jā, nenormāls egoists. Nē, Tu man nepiederi, un es negribu, lai mūsu attiecības būtu ar piederības sajūtu, kad Tu otram piederi, vai esi jebko parādā. Atgriežoties pie situācijām un to izpildi. Ar Tevi man viss iet uz maksimumu. Nedomājot, uzreiz un uz maksimumu. Izdarības, emocijas, darbi, viss. Varbūt jūtos par daudz? Varbūt mānu sevi? Varbūt iedomājos vairāk kā ir? Varbūt! Bet man patīk tas kā es jūtos un pat ja es pats esmu savā galvā izdomājis vairāk kā ir. Jā, arī Tev ir savas sajūtas, savs scenārijs, savs plāns. Bet par to mēs parunāsim citā reizē un aci pret aci! Kā man šo nobeigt?! Es esmu aptracis ar Tevi un man tas patīk. Tu esi unikāla, Tavā vieta cits cilvēks nav iedomājams. Nobeigšu ar mums zināma izpildītāja vārdiem, kas te būs tieši laikā: “Tu esi īpaša, Tev griežas apkārt visa pasaule, Tevis dēļ jūk prātā”.

P.S.

Vēlreiz pārlasot saprotu, domas izvilktas no galvas mudžekļiem un salīmēts vienā ierakstā. Pilnīgi nenormāli. Uzsāktas un nepabeigtas domas, emocijas, sajūtas. Tik daudz vēl te neuzrakstīta, vēl nepateikta. Ja gribēsi, citreiz, apsolu! Es gribu domāt, ka mēs nekur nesteidzamies un šī saruna vēl varēs kādreiz paturpināties privāti un skatoties vienam uz otru!