Jā, es neuzrakstīju ātrāk, nē, Tu man esi joprojām prātā. Tagad, rīt, ilgi! Šodien pilnīgi kā norāvies esmu. Jā, Tu pietrūsti ikdienā, pienākt blakus, nepieskarties, bet sajust, būt blakus. Ieskatīties acīs, pasmaidīt, noglāsīt, sajust to atpakļ. Man patīk mūsu ķīmija, tā momierina, iepriecina, satrauc, sapsiho. Mūsu skatieni salīmējas pāri telpai, uzsmaidam viens otram. IR.

11 dienas ir garām, jā, es noteikti pacietīšos arī pārējās 60. Bet… Man tas ir diezgan traki saprast cik otrs var būt svarīgs tavā dzīvē, varbūt pat par daudz pārņem tavu dzīvi. Noteikti zinu, ka neateikšos no šīs sajūtas un nemēģināšu to sabotēt. Joprojām dzīvoju pirms-aizbraukšanas sajūtā. Tu man mežonīgi patīc, varbūt es sajukšu prātā beigās, BET nekad neiemainīšu mūsu visu pret jebko citu. Sliktākais, kas varētu notikt, es varētu zaudēt atmiņu un visu aizmirst. Tas ir sliktākais. Nekad, lūdzu, nekad. Gribās fiziski samīļot, pieglausties, paņemt kājas opē, tā kā mēs daram, parunāt, pasmieties, izbaudīt otru, iegūt otru… Gribās salīmēties kā magnētiem, nelaist prom. Nelaist nekur. Gribās kļūt privātīpašnieciskam, nevienam nedot, nelaist no mājas ārā. Pilnīgi nepieņemami. Man ir riktīgs prieks, ka Tu aizbrauci un Tev tur viss sanāk, sūds par pārējo, par cilvēkeim, par jūtām, aizbrauci priekš sevis un sev. Tu man patīc, es rakstīšu biežāk, apsolos.

P.S.

Man gribās Tavu ķermeni seksuāli izmantot, ilgi un daudz. Varbūt pat nepieņemamos veidos. Vari nosodīt, VIENALGA ! Pasmaidi, Tev tas piestāv !