Viņa jau bija prom, pirmais rīts bez Viņas blakus krēslā. Iepriekš pavadītais laiks, mirkļi, bija pietiekami, lai ilgas pēc Viņas nebūtu sajūtamas pirmajā dienā. Tējas pauzes kādu brīdi būs vienatnē. Abiem. Rīta saziņa mani padarīja mierīgu, tie paši, pazīstamie smiekli, smaids, seja, viss. Vakarā sazinājāmies vēlreiz, abiem pirmā diena bija aizskrējusi, katram savās darīšanās, darbos, steigā. Nebija laika uztraukties par otru, skan nežēlīgi, bet jā, nebija laika uztraukties par otra iztrūkumu blakus. Būs brīvāks laiks un vēlāka diena, būs citādi. Patreiz viss ir kārtībā. Gaidu, gaidīšu, smaidīšu un Tev sūtīšu domās to pašu. Kad izlasīsi, pasmaidi, Tev piestāv, ļoti! Tu man patīc.